Par atklāsmēm no Dieva un zināšanām par Dievu!
Šīnīs lietās ir jābūt ļoti piesardzīgam !
Lai nesanāk kā izredzētai tautai, kura atradās pie atklāmju un zināšanu pilnības avota un tagad stāv pie Raudu sienas, un dauza savu pieri pret to, jo savās sirdīs akli būdami naspēja pieņemt Dieva iemiesoto Vārdu.
Lai atklāsmes un zināšanas kalpotu mīlestībai uz Dievu - un no tās izrietošai, tuvākmīlestības, testamenta realizācijai.,bet ne tāpēc, lai piebāztu skapjus ar grāmatām ,datorus ar gigabaitiem, sēžot mīkstos krēslos priecātos par sakrātajām bagātībām nu tagad es esmu nodrošināts mūžīgai dzīvei.
Kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā vai viņš tev jautās -
cik atklāsmes tu esi redzījis?
cik dauz tu zini par Dievu?
Esi uzmanīgs, kad neiznāk tā!-
Svētās Annas izcelšanās, laulība ar Joahimu un Vissvētākās jaunavas Marijas ieņemšana.
Redzēju Annas mājās lielas svinības. Viss bija uzkopts. Zāles vidū atradās altāris, blakus tam paaugstinājums, uz kura bija salikti svēto rakstu ruļļi.
Piegājuši pie altāra, priesteri lūdzās. Joahims pasniedza bērnu pirmajam priesterim. Tas, pacēlis bērniņu, lūdzās un tad ielika to šūpulītī uz altāra. Tad, paņēmis mazas šķērītes, nogrieza bērniņam trīs matu šķipsnas: sānos un mugurpusē, un tūlīt tās iemeta traukā ar kvēlojošām oglēm un sadedzināja. Pēc tam, samērcējis lielo rokas pirkstu eļļā, pasmērēja ar to bērnam ausis, lūpas un sirds bedrīti. Tad uzrakstīja uz pergamenta vārdu Marija un uzlika to bērnam uz pieres.
Marijas upurēšana.
Marijai bija trīs gadi un tris mēneši, kad viņa salika svētsolījumu, kādu pieprasīja no jaunavām, kuras vēlējās dzīvot pie svētnīcas. Marija bija ļoti izaugusi un izskatījās pēc piec- vai sešgadīgas.
Marija gāja pie galda, kur sēdēja starp diviem priesteriem. Trešais apsēdās viņai pretī. Maltītes laikā priesteri dažādi pārbaudīja bērnu, pie kam pateica, ka tagad vēl varot ēst visus ēdienus. Taču Marija ar savu valodu un izturēšanos viņus pārsteidza. Tikai no nedaudziem ēdieniem mazliet paņēma, bet uz visiem jautājumiem atbildēja ar bērnišķīgu gudrību.
Priesteri lika Marijai, lai viņa, tāpat kā pārējās meitenes, celtos tikai vienu reizi naktī un deva ari citus atvieglinājumus. Beigās pateica: jaunavas, kurām nav pūra un nespēj maksāt svētnīcai par uzturu, ar vecāku atļauju apņemas mazgāt priesteru asiņainās drēbes un citas vilnas drēbes. Sis darbs ir smags, no tā saplaisā un asiņo rokas. Tev nebūs jāstrādā, jo tavi vecāki tev sagādās uzturu. Taču Marija steidzīgi atbildēja, ka strādāšot ari šos darbus, ja tikai viņu atzīs par šī darba cienīgu. Pa visu svinību laiku redzēju Mariju tā pieņemamies gudrībā, ka viņa pat pārspēja priesterus. Tas liecināja par viņas gudribu un žēlastību pilnumu. Priesteri bija ļoti nopietni un priecīgi pārsteigti.
Beigās priesteri svētīja Mariju; redzēju viņu spožumā stāvot uz maza troņa. Divi priesteri stāvēja viņai līdzās, bet trešais pretī. Priesteri lūdzās par Mariju no rakstu ruļļiem. Lūgšanas laikā rokas turēja izstieptas pār Mariju. Tagad priesteri pavadīja Mariju pie vecākiem. Pacēlusi bērnu, Anna viņu nopietnā saviļņojumā noskūpstīja. Joahims, ļoti aizkustināts, spieda bērna mazo rociņu. Vecākā māsa, Marija Heli, sveica svētīto bērnu daudz straujāk, nekā Anna, kas bija ļoti nopietna, rūpīga, atturīga un apdomīga sieviete. Māsīciņa Marija Kleoiā apskāva svēto meitenīti, mīļi apliekot rociņas tai ap kaklu. Pēc apsveikumiem priesteri paņēma meiteni atpakaļ, noģērba viņai svinību drānas un, ietērpuši ikdienas apģērbā, atdeva vecākiem.
Ceļojums uz svētnīcu.
Redzēju, ka Joahims, Anna un viņa vecākā meita visu nakti gatavojās ceļojumam. Dega lampa ar daudz degļiem, bet Marija Heli rosījās ar gaismekli rokās. Iepriekšējā dienā Joahims bija izsūtījis kalpus ar upurējamiem lopiem, no katras sugas pa pieci, uz Jeruzalemes svētnīcu. Kopā sanāca prāvs ganāmpulks. Sagatavoja vēl ari divus nastu nesējus lopus, uz kuriem sakrāva saiņus ar bērna drēbēm un dāvanām svētnīcai. Saiņus novietoja tā, ka uz tiem varēja ērti sēdēt. Visas mantas bija iesaiņotas cietos saiņos. Viena nastu nesēja sāniem uzkāra grozus ar apaļiem vākiem, kuros atradās paipalām līdzīgi putni. Bija ari grozi ar augļiem. Visu kravu pārsedza ar lielām segām, kam apkārt bija bārkšu rotājums.
Bez Annas mājās atradās apmēram sešas radinieces ar bērniem un daži vīrieši, kas visi ceļoja kopā. Joahims veda dzīvnieku, uz kura sēdēja vissvētākais bērns. Viņa gan sēdēja, gan ari gāja kājām. Joahims nesa arī laternu, jo bija vēl tumšs, kad viņi devās ceļā. Otro dzīvnieku veda kalps. Gājienam līdzi soļoja divi pravieši.
Ceļš bija smags, kalnains. Ielejās bija auksta migla un rasa. Redzēju, kā viņi atpūtās pie balzāmkokiem apauguša avotiņa un pārnakšņoja, kādā iebraucamā vietā.
Divpadsmit stundu gājiena attālumā no Jeruzalemes viņi panāca iepriekšējā dienā izsūtītos kalpus ar upurējamiem lopiem. Viņiem iebraucot iebraucamā vietā, kalpi ar lopiem devās tālāk. Joahimu šeit labi pazina un viņš jutās kā savās mājās, Te viņš vienmēr atpūtās, kad dzina lopus upurim, kad atgriezās no gandarīšanas dzīves uz Nazareti.
Agri no rīta nākošajā dienā viņi devās uz Jeruzalemi. Viņus pavadīja Ievītu skolas priekšnieks ar savu ģimeni. Jaunas meitenes nesa dāvanas: skaistus augļus un tērpus bērnam. Man likās, ka Jeruzaleme pošas lieliem svētkiem. Jo tuvāk viņi tuvojās svētajai vietai, jo lielākas alkas pārņēma Mariju. Viņa steidzās vecākiem pa priekšu.
Tuvojoties pilsētai no ziemeļu puses, viss Marijas gājiens dārzu tuvumā pagriezās austrumu virzienā, pāri Jozafata ielejai. Atstājot pa kreisi Betānijas ceļu, pilsētā iegāja caur Aitu vārtiem, kas veda uz tirgus laukumu. Tur bija dīķis aitu mazgāšanai. Kad gājiens sasniedza zivju tirgu, no Zaharijas mājas viņiem pretī izskrēja vīrieši, sievietes un bērni, visi ar skaistiem vainagiem rokās, lai svinīgi pavadītu viņus līdz citai mājai, līdz kurai bija vēl stundas ceturksnis ko iet. Zaharijs pats nebija klāt, bet viņu aizvietoja kāds cienījams sirmgalvis, liekas, Zaharija tēva brālis. Sanāca ari piederīgie ar bērniem no Hebrona un Betlēmes. Šinī mājā sarīkoja lielas svinības. Marija bija ietērpta svētku tērpā ar debeszilu apmetni.
Zaharijs atnāca, lai Mariju aizvestu uz svinībām ierīkoto viesnīcu.
Tā bija īsta procesija, kad Zaharijs pats šo svītu ieveda viesnīcā. Priekšgalā gāja viņš un Joahims ar Annu, pēc tam Marija, četrām balti tērptām meitenēm vidū un tad sekoja pārējie bērni un radinieki. Viņi gāja garām Heroda un Romas pārvaldnieka pilīm. Aiz viņiem palika Antonija cietoksnis. Beidzot, gar augstu mūri pa piecpadsmit pakāpieniem iegāja mājā.
Viņi ataicināja no svētnīcas nopietnu, gados vecāku atraitni, kurai uzticēja Marijas uzraudzīšanu. Kopā ar citām meiteņu audzinātājām atraitne dzīvoja svētnīcas tuvumā, strādāja dažādus sieviešu darbus, audzināja mazās meitenes. Audzinātāju mītnes atradās tālāk no svētnīcas, bet Dievam veltīto jaunavu mītnes bija blakus svētnīcai un no turienes, neviena netraucētas un neredzētas, viņas varēja netraucēti skatīties Svētākajā mītnē.
Nākošā diena pagāja, gatavojoties uz Joahima upuri un uz Marijas uzņemšanu svētnīcā.
Viesnīcā notika lielas svinības un mielasts. Svinību laikā viesnīcā iegāja un atkal no tās izgāja daži leviti un priesteri. Viņi piedalījās maltītē un brinījās par Joahima lielo upuri, bet Joahims, atgādinādams viņiem pirms trim gadiem viņam izdarito pārestību un atceroties lielo Dieva žēlsirdību, pateica, ka viņš kā spēj, tā pateicas Dievam.
Zaharijs un pārējie vīrieši jau devās uz svētnīcu. Viņiem sekoja Marija sieviešu un meiteņu pavadībā. Pirmās gāja Anna ar Mariju Heli un viņas meitiņu Mariju Kleofu, tām sekoja Marija, ietērpta gaišzilā kleitiņā ar gaišzilu apmetni, izrotāta ar vainagiem un vītnēm, rokās turot izrotātu sveci.
Viņu bija apmēram divdesmit. Gājienu noslēdza sievietes. No viesnīcas līdz svētnīcai nebija taisna ceļa, tāpēc, ejot apkārt, nācās iet pa vairākām ielām. Gājiens ilga vairāk kā pusstundu.
Vairāki svētnīcas kalpi steidzās atvērt lielos zelta vārtus. Priesteri pa daudziem pakāpieniem ieveda svēto jaunavu caur šiem vārtiem. Te Joahims ar Zahariju satika gājienu un caur priekšnamu pa labi ieveda Mariju lielā zālē, kur priesteri vēlreiz viņai uzstādīja jautājumus, tad pārģērba greznākajā violetajā tērpā.
Tad Joahims un priesteri aizgāja uz Upura vietu. Viņš nostājās altāra priekšā starp diviem priesteriem, kuri viņam pasniedza uguni.
Kad upuris dega, Marija ar bērniem un sievietēm lūdzās sieviešu priekšnamā.
Pēc upurēšanas pie vārtiem novietoja pārnesamo altāri un pie ta novietoja kāpnes ar dažiem pakāpieniem. Priesteru un divu levitu pavadība no dedzināmo upuru pagalma ieradās Zaharijs un Joahims. Leviti nesa rakstāmpiederumus, bet Anna pieveda Mariju pie altāra pakāpieniem. Marija nometās ceļos uz kāpnēm. Joahims un Anna, uzlikuši rokas Marijai uz galvas, pateica vārdus, ar kuriem viņi upurēja savu bērnu Dievam. Abi leviti to pierakstīja. Priesteris, nogriezis viņai matu cirtu, to sadezināja uz uguns, tad uzsedza bērnam brūnu plīvuru. Šīs ceremonijas laikā meitenes dziedāja 44. psalmu: «Eructavit cor meum...», bet priesteris dziedāja 49 psalmu: Deus deorum Dominus; zēni spēlēja.
Tad divi priesteri uzveda svēto Jaunavu pa daudzām kāpnēm uz mūra, kas šķīra svētāko vietu no pārējās svētnīcas. Te viņu iecēla tādā kā nišā, no kurienes varēja redzēt visu svētnīcu. Tur redzēja virkni vīriešu, kuri, kā man likās, ari bija veltīti kalpošanai Dievam. Marijai abās pusēs stāvēja divi priesteri, bet vēl augstāk uz kāpnēm daži lasīja lūgšanas. Otrajā sienas pusē, aiz Marijas stāvēja vecs, svētīgs priesteris.
Svētā Jāzepa saderināšanās ar Vissvētāko Jaunavu Mariju.
Starp sešiem brāļiem Jāzeps bija trešais. Viņa vecāki dzivoja lielā mājā Betlēmē, kur kādreiz bija dzimis Dāvids. Taču Jāzepa dzīves laikā no vecās mājas bija palikušas tikai galvenās mūra daļas. Jāzepa tēvu sauca par Jēkabu.
Zēnu dārziņos auga krūmi, kociņi un zāļu augi. Redzēju, ka brāļi bieži nopostīja Jāzepa dārziņu: izrāva kociņus un nomīdīja sējumus. Viņi Jāzepu nicināja, bet viņš to pacietīgi panesa. Kad tikai tie atrada Jāzepu lūdzoties uz ceļiem, viņu nogāza gar zemi.. Brālim viņš neatriebās, bet mierīgi aizgāja meklēt citu, klusāku vietu.
Vecāki nebija apmierināti ar Jāzepu. Viņi gribēja, lai Jāzeps, kas bija tik apdāvināts mācībās, mācītos un gatavotos kādam laicīgam amatam, bet viņam uz to nebija nekādas tieksmes. Kā divpadsmit gadus vecu zēnu viņu bieži redzēju otrā Betlēmes pusē, iepretī grotai, kurā piedzima Kristus Kungs.
Tuvumā dzīvoja arī kāds vecs, trūcīgs galdnieks, kuram Jāzeps palīdzējā darbā un pats iemācījās amatu. Šī māksla viņam ļoti noderēja vēlākajā dzīvē. Arvien vairāk brāļu nīsts, astoņpadsmit gadu vecumā Jāzeps klusu atstāja tēva mājas. Kāds draugs no Betlēmes palīdzēja viņam bēgšanā un atnesa apģērbu. Redzēju viņu Libānā, kur viņš nodarbojās ar galdniecību un dzīvoja trūcīgā ģimenē. Vēlāk redzēju Jāzepu citā vietā - Tanahā. Te dzīvoja kāda turīga ģimene, kurai Jāzeps gatavoja labākas mājlietas. Jāzeps bija dievbijīgs un saticīgs un visi cilvēki viņu mīlēja un ļoti cienīja. Beidzot viņš pārcēlās uz Tiberiadu un strādāja pie kāda namdara, bet dzīvoja viens pats kādā mājā pie ūdeņiem.
Laulībām bija jānotiek, pēc mūsu laika rēķina, 23. janvāri. Tās notika Jeruzalemē, pie Siona kalna, kādā mājā, kur bieži tika rīkotas šādas svinības. Pārējās septiņas jaunavas, kas tika atbrīvotas reizē ar Mariju jau bija aizbraukušas uz savām mājām. Viņas visas tika ielūgtas uz svinībām, bet pēc tam pavadīja Mariju līdz Nazaretei, kur Anna Marijai un Jāzepam bija ierīkojusi dzīvojamo māju. Kāzu svinības ilga septiņas vai astoņas dienas.
Anna atnesa Marijai skaistu tērpu, bet Marija bija tik pazemīga, ka pavisam negribēja to uzģērbt.
Pēc laulībām viņas skaistos matus apvija apkārt galvai, noņēma kroni un apsedza galvu ar baltu plīvuru, kas sniedzās līdz jostas vietai, tad virs tā atkal uzlika galvā kroni. Svētajai jaunavai bija dzeltensārti mati un tumšas, skaistā lokā uzacis, ļoti augsta piere, lielas, vienmēr uz leju nolaistas acis ar garām, tumšām skropstām, skaists, taisns, pagarš deguns, cēlas, patīkamas lūpas, : ovāls zods. Viņa bija vidēja auguma un greznajā līgavas tērpā staigāja ļoti vienkārši un nopietni.
Pēc laulībām Jāzeps aizgāja uz Betlēmi nokārtot personīgās darīšanas, bet Marija ar piecpadsmit sievietēm un jaunavām aizgāja uz Annas mājām pie Nazaretes.
Šīnīs lietās ir jābūt ļoti piesardzīgam !
Lai nesanāk kā izredzētai tautai, kura atradās pie atklāmju un zināšanu pilnības avota un tagad stāv pie Raudu sienas, un dauza savu pieri pret to, jo savās sirdīs akli būdami naspēja pieņemt Dieva iemiesoto Vārdu.
Lai atklāsmes un zināšanas kalpotu mīlestībai uz Dievu - un no tās izrietošai, tuvākmīlestības, testamenta realizācijai.,bet ne tāpēc, lai piebāztu skapjus ar grāmatām ,datorus ar gigabaitiem, sēžot mīkstos krēslos priecātos par sakrātajām bagātībām nu tagad es esmu nodrošināts mūžīgai dzīvei.
Kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā vai viņš tev jautās -
cik atklāsmes tu esi redzījis?
cik dauz tu zini par Dievu?
Esi uzmanīgs, kad neiznāk tā!-
MAT. 25: 31–46
31. Bet kad Cilvēka Dēls nāks savā majestātē un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs savā godības tronī.
32. Un visas tautas tiks sapulcinātas Viņa priekšā; un Viņš tās atdalīs vienu no otras, kā gans atšķir avis no āžiem.
33. Un Viņš novietos avis savā labajā, bet āžus kreisajā pusē.
34. Tad ķēniņš sacīs tiem, kas būs Viņa labajā pusē: Nāciet jūs, mana Tēva svētītie, un iemantojiet valstību, kas jums sagatavota no pasaules radīšanas!
35. Jo es biju izsalcis, un jūs mani paēdinājāt; es biju izslāpis, un jūs man devāt dzert; es biju svešinieks un jūs mani pieņēmāt.
36. Es biju kails un jūs mani apģērbāt; es biju slims un jūs mani apmeklējāt; es biju cietumā un jūs atnācāt pie manis.
37. Tad taisnīgie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam redzējuši Tevi izsalkušu un Tevi paēdinājuši, izslāpušu un devuši Tev dzert?
38. Kad mēs esam redzējuši Tevi kā svešinieku un Tevi pieņēmuši, vai kailu un Tevi apģērbuši?
39. Kad mēs esam redzējuši Tevi slimu vai cietumā un esam gājuši pie Tevis?
40. Un ķēniņš atbildēs viņiem un sacīs: Patiesi es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.
41. Tad Viņš sacīs arī tiem, kas pa kreisi: Ejiet prom no manis jūs, nolādētie, mūžīgajā ugunī, kas ir sagatavota velnam un tā eņģeļiem!
42. Jo es biju izsalcis, un jūs mani nepaēdinājāt; es biju izslāpis, un jūs man nedevāt dzert.
43. Es biju svešinieks, un jūs mani nepieņēmāt; biju kails, un jūs mani neapģērbāt; es biju slims un biju cietumā, bet jūs mani neapmeklējāt.
44. Tad atbildēs arī tie un sacīs Viņam: Kungs, kad mēs redzējām Tevi izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai neapģērbtu, vai slimu, vai cietumā, un neesam Tev kalpojuši?
45. Tad Viņš atbildēs tiem un sacīs: Patiesi es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arī man neesat darījuši.
46. Un šie ieies mūžīgajās mokās, bet taisnīgie - mūžīgajā dzīvē.
32. Un visas tautas tiks sapulcinātas Viņa priekšā; un Viņš tās atdalīs vienu no otras, kā gans atšķir avis no āžiem.
33. Un Viņš novietos avis savā labajā, bet āžus kreisajā pusē.
34. Tad ķēniņš sacīs tiem, kas būs Viņa labajā pusē: Nāciet jūs, mana Tēva svētītie, un iemantojiet valstību, kas jums sagatavota no pasaules radīšanas!
35. Jo es biju izsalcis, un jūs mani paēdinājāt; es biju izslāpis, un jūs man devāt dzert; es biju svešinieks un jūs mani pieņēmāt.
36. Es biju kails un jūs mani apģērbāt; es biju slims un jūs mani apmeklējāt; es biju cietumā un jūs atnācāt pie manis.
37. Tad taisnīgie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam redzējuši Tevi izsalkušu un Tevi paēdinājuši, izslāpušu un devuši Tev dzert?
38. Kad mēs esam redzējuši Tevi kā svešinieku un Tevi pieņēmuši, vai kailu un Tevi apģērbuši?
39. Kad mēs esam redzējuši Tevi slimu vai cietumā un esam gājuši pie Tevis?
40. Un ķēniņš atbildēs viņiem un sacīs: Patiesi es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.
41. Tad Viņš sacīs arī tiem, kas pa kreisi: Ejiet prom no manis jūs, nolādētie, mūžīgajā ugunī, kas ir sagatavota velnam un tā eņģeļiem!
42. Jo es biju izsalcis, un jūs mani nepaēdinājāt; es biju izslāpis, un jūs man nedevāt dzert.
43. Es biju svešinieks, un jūs mani nepieņēmāt; biju kails, un jūs mani neapģērbāt; es biju slims un biju cietumā, bet jūs mani neapmeklējāt.
44. Tad atbildēs arī tie un sacīs Viņam: Kungs, kad mēs redzējām Tevi izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai neapģērbtu, vai slimu, vai cietumā, un neesam Tev kalpojuši?
45. Tad Viņš atbildēs tiem un sacīs: Patiesi es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arī man neesat darījuši.
46. Un šie ieies mūžīgajās mokās, bet taisnīgie - mūžīgajā dzīvē.
Evaņģēlija vēsts, Jaunās derības rakstos, ir pašpietiekama atklāsmju un zināšanu daudzuma ziņā ,lai liktu par pamatu Jēzus Kristus testamenta realizācijai.
Dari tā, lai Lai tas kas tev ir atklājies vai ko tu esi uzzinājis - palīdzētu līdz ar Jēzu Kristu mīlēt savu Debesu Tēvu un pildīt tā gribu.
1802. gadā Anna Katrīna tika uzņemta Sv. Doelmenas Augustīna māsu klosterī.
Īsi par svētīgo Annu Katrīnu Emmerih.
Svētīgā Anna Katrīna Emmerih piedzima 1774. g. 8. septembrī. Vestfāles Flāmu sādžā.
 |
| Svētīgās Annas Katrīnas Emmerih māja. |
Bērnu dienās koptā tuvākmīlestība ar gadiem auga plašumā un mācīja Annu Katrīnu pasmērdībai, par ko Tēvs Overbergs liecina: «Viņa bija pārliecināta, ka bez pašmērdības nav iespējams pilnīgi veltīt sevi Dievam. Šādu pārliecību viņa smēla Jēzus Kristus mīlestībā un tāpēc runāja: «Daudzi cilvēki radības mīlestības dēļ nes lielus upurus. Kāpēc gan Dieva mīlestības dēļ nenset vēl lielākus?»
Vīziju (redzējumu) un atklāsmju žēlastība augstā un reti sastopamā pakāpē Annai Katrīnai bija dota jau agrā jaunībā. Iedvesmota pravietojumu gaismā, viņa skaidri zināja un saprata visas svētās katoļu Baznīcas sludinātās ticības patiesības. Neskaitāmās gleznās, tikpat kā mūsdienās kinofilmā, viņa redzēja visu cilvēces pestīšanas norisi.
Svētīgā Anna Katrīna Emmerih nesa uz sevis mūsu Pestītāja Jēzus Kristus asiņojošās brūces kā Kristus dāvātu apliecinājumu viņas vēstījumiem.
Svētīgā Anna Katrīna Emmerih vienmēr bija paklausīga baznīcas autoritātei.
------------------------------------------------------------------------
Es kā lasītājs gribētu dalīties ar izlasīto.
Par mistiku es saprotu maz - tādēļ vēlos aprakstīt dažu notikiumu secību , kā arī ģeogrāfiski atainot notikumu vietas.
Sv. Annas priekšteči bija esēnieši. Šie apbrīnojami dievbijīgie cilvēki bija to priesteru pēcteči, kas Mozus un Ārona laikos nesa Derības šķirstu, bet praviešu Jesajas un Jeremija laikos tika iecelti augstākā kārtā. Galvenokārt viņi dzīvoja Horeba un Karmeļa kalnos.
Tāpat kā vēlāk Mariju, tā tagad Annu piektajā dzīves gadā vecāki aizveda uz svētnīcu. Tur viņa dzivoja divpadsmit gadus. Septiņpadsmitajā dzīves gadā viņa pārnāca mājās.
Deviņpadsmitajā dzīves gadā, pēc pravieša ieteikuma, Anna izgāja pie Eliuda, kuru sauca ari par Joahimu. Patiesība Annai bija jāapprecas ar Ārona cilts levitu tāpat, kā to darīja visas viņas priekšteces, visa cilts, bet tāpēc, ka Marijai bija jānāk no Dāvida cilts, Annai lika iet pie Joahima no Dāvida cilts.
Pēc laulībām Joahims un Anna dzīvoja pie Annas tēva Eliuda. Tur valdīja stingra paklausība un esēniešu ieradumi. Eliuda mājas bija vienas no lielākajām Zeforisā. Tur viņi nodzīvoja kādus septiņus gadus.
Viņi nodzīvoja Eliuda mājās apmēram septiņus gadus, tad nolēma šķirties, dzīvot savrup Dievam patīkamu dzīvi un caur to izlūgt Dieva svētību savai laulībai.
Jaunā mītne atradās uzkalniņā starp Nazaretes un Zabulona ielejām.
Joahims atveda upurējamos dzīvniekus uz Jeruzālemi.Pēc tam viņš pa gani eju devās svētnīcas priekšnamā, pa kreisi no svētākās vietas. Tur atradās dedzināmo upuru altāris, galds ar upura maizi un septiņžuburu lukturis. Priesteris Rubens izrādīja Joahimam nicinājumu, iestūma to tumšā ar restēm nodalītā stūri, bet viņa upurus nolika pašā malā. Priesteri jau stāvēja pie dedzināmo upuru altāra.
Anna savā istabā tā ilgi un dedzīgi lūdza Dievu, lai, atņēmis viņai auglību, vismaz neatšķirtu no viņas Joahimu, viņai parādījās eņģelis. Nostājies gaisā viņas priekšā, teica, lai viņa nomierinās, jo viņas lūgšanu Kungs Dievs ir uzk-lausījis. Bet rītā ar divām kalponēm viņai jāiet uz Jeruzalemes svētnīcu, bet tur, no Jozefata ielejas puses pie zelta vārtiem, viņa satikšot Joahimu, jo viņš jau ir ceļā uz Jeruzalemi. Šoreiz viņa upuris tiks pieņemts un lūgšanas izklausītas; viņš (eņģelis) jau bijis pie Joahima; lai paņemot līdzi baložus upurim; tur ari uzzināšot tā bērna vārdu, kuru ieņems.
Redzēju ari eņģeļa parādīšanos Joahimam. Eņģelis viņam pavēlēja nest upuri svētnīcai, apsolīja lūgšanas izklausīšanu un pateica, lai pēc upura salikšanas iet caur zelta vārtiem. Joahims tomēr baidījās iet uz svētnīcu, bet eņģelis pateica, ka priesterim jau viss ir zināms.
Eņģelis teica Joahimam: Anna ieņems bezvainīgu bērnu, no kura nāks pasaules pestīšana. Lai neskumst par savu neauglību, jo tas nav viņa negods, bet gan augstais gods, jo viņa sieva ieņems ne no viņa, bet caur viņu no Dieva un tas auglis būs Abraāma svētības virsotne.
Redzēju, kā Joahims un Anna sajūsmināti apkampās. Liels eņģeļu pulks ielenca viņus un turēja virs viņiem spožu torni. Starp Joahimu un Annu tornis it kā izzuda, bet viņus abus ietvēra liels spožums un slava. Virs viņiem redzēju atvērtas debesis, eņģeļu un Vissv. Trīsvienības prieku un tā sakarību ar Marijas bezvainīgo ieņemšanu.Brīdī, kad viņi apkampās un viņus ietvēra spožums, sapratu, ka tad notika Marijas ieņemšana.
Vissvētākās jaunavas Marijas piedzimšana.
Dažas dienas pirms Marijas piedzimšanas Anna pateica Joahimam, ka dzemdību laiks ir tuvu, viņa paziņoja ari savām tuvākajām radiniecēm un lūdza tās ierasties.
Redzēju, kā istabiņu piepildīja pārdabisks spožums un ietvēra Annu. Trīs sievietes mulsumā nokrita pie zemes. Annu ietverošais spožums pieauga, kļuva līdzīgs degošajam Horeba kalna krūmam. Liesmas virzījās uz iekšpusi un pēkšņi ieraudzīju, ka Anna tur rokās spožu bērniņu - Mariju. Anna apsedza to ar savām drēbēm, piespieda pie sirds un tad nolika uz galdiņa svētuma priekšā, bet pati vēl lūdzās.
Tad dzirdēju, ka bērniņš raudāja, Anna paņēma no segas apakšas lakatiņus: pelēku un sarkanu un ietina bērniņu. Rociņas, krūtis, seja un galva palika neapsegtas. Tagad pazuda Annu ietverošais degošais krūms. Sievietes piecēlās un priecīgā izbrīnā paņēma uz savām rokām jau drēbītēs ietītu bērniņu. Raudādamas no prieka viņas kopā dziedāja psalmu, bet Anna pacēla bērniņu augstāk. Istabiņu atkal pildīja pārdabisks spožums. Tur atradās daži eņģeļi, kas dziedāja Gloria un Alleluja un pateica: divdesmitajā dienā liksiet bērnam vārdu Marija. Dzirdēju visus vārdus.
Tad Anna iegāja savā guļamistabā un apgūlās, bet sievietes nomazgāja bērniņu, ietina to drēbītēs un noguldīja pie mātes. Pie gultas gar sienu vai ari kāju galā varēja pakārt pītu šūpulīti. Tagad viena no sievietēm pasauca Joahimu. Piegājis pie Annas gultas, viņš lēja prieka asaras, tad, pacēlis bērniņu, skaitīja Zaharija himnu. Teica, ka tagad vēloties mirt, pieminēja par dīgli, kuru Dievs bija devis Abraāmam, kurš caur viņu kļuva auglis, runāja ari par Jesses sakni.
Stāstīja par kādu svētu senlaiku vīru, kurš pirmais novērojis šo prieku un panācis, ka visa Baznīca sākusi svinēt Marijas dzimšanas dienu. Redzēju tagad šo iemeslu ari es pati. Divi simti piecdesmit gadus pēc Marijas šķietamās nāves redzēju, ka šis dievbijīgais ceļinieks staigāja pa Svēto zemi un meklēja Jēzus laicīgās dzīves vietas un zīmes. Tās atradis, godināja un kādu laiku tur palika, lūdzoties un iedziļinoties pārdomās. Redzēju, ka viņu vada pārdabisks spēks, sūta viņam iepriecinājumus, redzējumus un atklāsmes. Vairākus gadus no septītā uz astoto septembri viņš novēroja Svētajā Zemē neparastu dabas prieku i un dzirdēja izplatījumā jauku eņģeļu dziedāšanu. Kad viņš sirsnigi lūdzās un : domāja, ko tāda parādība nozīmē, viņam redzējumā paskaidroja, ka šī ir nakts, kurā ir dzimusi sv. J. Marija. Tas viņam tika atklāts ceļojumā uz Sinaja i kalnu. Reizē ari paskaidroja, ka Sinaja kalnā, pravieša Elijas alā, ir aizmūrēta kapliča Marijas godam un par to visu lai paziņojot Sinaja kalna vientuļiem. Vēlāk redzēju ceļinieku tuvojoties Sinaja kalnam. Tur, kur tagad ir klosteris, senāk šur un tur dzīvoja vientuļie ceļinieki. Kā tagad, tā ari toreiz no ielejas uz kalnu ceļu nebija. Ar grūtībām tur varēja uzkāpt, vai ari, kā mūsdienās, uzbraukt ar ceļamo ierīču palīdzību. Redzēju, ka pēc ceļinieka ziņojuma, ap 250-to gadu 8. septembri šeit pirmo reizi sarīkoja svinības. Vēlāk šo dienu svētīja visa Baznīca.
Bērniņam tiek dots vārds - Marija
Redzēju Annas mājās lielas svinības. Viss bija uzkopts. Zāles vidū atradās altāris, blakus tam paaugstinājums, uz kura bija salikti svēto rakstu ruļļi.
Piegājuši pie altāra, priesteri lūdzās. Joahims pasniedza bērnu pirmajam priesterim. Tas, pacēlis bērniņu, lūdzās un tad ielika to šūpulītī uz altāra. Tad, paņēmis mazas šķērītes, nogrieza bērniņam trīs matu šķipsnas: sānos un mugurpusē, un tūlīt tās iemeta traukā ar kvēlojošām oglēm un sadedzināja. Pēc tam, samērcējis lielo rokas pirkstu eļļā, pasmērēja ar to bērnam ausis, lūpas un sirds bedrīti. Tad uzrakstīja uz pergamenta vārdu Marija un uzlika to bērnam uz pieres.
Marijas upurēšana.
Marijai bija trīs gadi un tris mēneši, kad viņa salika svētsolījumu, kādu pieprasīja no jaunavām, kuras vēlējās dzīvot pie svētnīcas. Marija bija ļoti izaugusi un izskatījās pēc piec- vai sešgadīgas.
Marija gāja pie galda, kur sēdēja starp diviem priesteriem. Trešais apsēdās viņai pretī. Maltītes laikā priesteri dažādi pārbaudīja bērnu, pie kam pateica, ka tagad vēl varot ēst visus ēdienus. Taču Marija ar savu valodu un izturēšanos viņus pārsteidza. Tikai no nedaudziem ēdieniem mazliet paņēma, bet uz visiem jautājumiem atbildēja ar bērnišķīgu gudrību.
Priesteri lika Marijai, lai viņa, tāpat kā pārējās meitenes, celtos tikai vienu reizi naktī un deva ari citus atvieglinājumus. Beigās pateica: jaunavas, kurām nav pūra un nespēj maksāt svētnīcai par uzturu, ar vecāku atļauju apņemas mazgāt priesteru asiņainās drēbes un citas vilnas drēbes. Sis darbs ir smags, no tā saplaisā un asiņo rokas. Tev nebūs jāstrādā, jo tavi vecāki tev sagādās uzturu. Taču Marija steidzīgi atbildēja, ka strādāšot ari šos darbus, ja tikai viņu atzīs par šī darba cienīgu. Pa visu svinību laiku redzēju Mariju tā pieņemamies gudrībā, ka viņa pat pārspēja priesterus. Tas liecināja par viņas gudribu un žēlastību pilnumu. Priesteri bija ļoti nopietni un priecīgi pārsteigti.
Beigās priesteri svētīja Mariju; redzēju viņu spožumā stāvot uz maza troņa. Divi priesteri stāvēja viņai līdzās, bet trešais pretī. Priesteri lūdzās par Mariju no rakstu ruļļiem. Lūgšanas laikā rokas turēja izstieptas pār Mariju. Tagad priesteri pavadīja Mariju pie vecākiem. Pacēlusi bērnu, Anna viņu nopietnā saviļņojumā noskūpstīja. Joahims, ļoti aizkustināts, spieda bērna mazo rociņu. Vecākā māsa, Marija Heli, sveica svētīto bērnu daudz straujāk, nekā Anna, kas bija ļoti nopietna, rūpīga, atturīga un apdomīga sieviete. Māsīciņa Marija Kleoiā apskāva svēto meitenīti, mīļi apliekot rociņas tai ap kaklu. Pēc apsveikumiem priesteri paņēma meiteni atpakaļ, noģērba viņai svinību drānas un, ietērpuši ikdienas apģērbā, atdeva vecākiem.
Ceļojums uz svētnīcu.
Redzēju, ka Joahims, Anna un viņa vecākā meita visu nakti gatavojās ceļojumam. Dega lampa ar daudz degļiem, bet Marija Heli rosījās ar gaismekli rokās. Iepriekšējā dienā Joahims bija izsūtījis kalpus ar upurējamiem lopiem, no katras sugas pa pieci, uz Jeruzalemes svētnīcu. Kopā sanāca prāvs ganāmpulks. Sagatavoja vēl ari divus nastu nesējus lopus, uz kuriem sakrāva saiņus ar bērna drēbēm un dāvanām svētnīcai. Saiņus novietoja tā, ka uz tiem varēja ērti sēdēt. Visas mantas bija iesaiņotas cietos saiņos. Viena nastu nesēja sāniem uzkāra grozus ar apaļiem vākiem, kuros atradās paipalām līdzīgi putni. Bija ari grozi ar augļiem. Visu kravu pārsedza ar lielām segām, kam apkārt bija bārkšu rotājums.
Bez Annas mājās atradās apmēram sešas radinieces ar bērniem un daži vīrieši, kas visi ceļoja kopā. Joahims veda dzīvnieku, uz kura sēdēja vissvētākais bērns. Viņa gan sēdēja, gan ari gāja kājām. Joahims nesa arī laternu, jo bija vēl tumšs, kad viņi devās ceļā. Otro dzīvnieku veda kalps. Gājienam līdzi soļoja divi pravieši.
Ceļš bija smags, kalnains. Ielejās bija auksta migla un rasa. Redzēju, kā viņi atpūtās pie balzāmkokiem apauguša avotiņa un pārnakšņoja, kādā iebraucamā vietā.
Divpadsmit stundu gājiena attālumā no Jeruzalemes viņi panāca iepriekšējā dienā izsūtītos kalpus ar upurējamiem lopiem. Viņiem iebraucot iebraucamā vietā, kalpi ar lopiem devās tālāk. Joahimu šeit labi pazina un viņš jutās kā savās mājās, Te viņš vienmēr atpūtās, kad dzina lopus upurim, kad atgriezās no gandarīšanas dzīves uz Nazareti.
Agri no rīta nākošajā dienā viņi devās uz Jeruzalemi. Viņus pavadīja Ievītu skolas priekšnieks ar savu ģimeni. Jaunas meitenes nesa dāvanas: skaistus augļus un tērpus bērnam. Man likās, ka Jeruzaleme pošas lieliem svētkiem. Jo tuvāk viņi tuvojās svētajai vietai, jo lielākas alkas pārņēma Mariju. Viņa steidzās vecākiem pa priekšu.
Iebraukšana Jeruzālemē
Tuvojoties pilsētai no ziemeļu puses, viss Marijas gājiens dārzu tuvumā pagriezās austrumu virzienā, pāri Jozafata ielejai. Atstājot pa kreisi Betānijas ceļu, pilsētā iegāja caur Aitu vārtiem, kas veda uz tirgus laukumu. Tur bija dīķis aitu mazgāšanai. Kad gājiens sasniedza zivju tirgu, no Zaharijas mājas viņiem pretī izskrēja vīrieši, sievietes un bērni, visi ar skaistiem vainagiem rokās, lai svinīgi pavadītu viņus līdz citai mājai, līdz kurai bija vēl stundas ceturksnis ko iet. Zaharijs pats nebija klāt, bet viņu aizvietoja kāds cienījams sirmgalvis, liekas, Zaharija tēva brālis. Sanāca ari piederīgie ar bērniem no Hebrona un Betlēmes. Šinī mājā sarīkoja lielas svinības. Marija bija ietērpta svētku tērpā ar debeszilu apmetni.
Zaharijs atnāca, lai Mariju aizvestu uz svinībām ierīkoto viesnīcu.
Tā bija īsta procesija, kad Zaharijs pats šo svītu ieveda viesnīcā. Priekšgalā gāja viņš un Joahims ar Annu, pēc tam Marija, četrām balti tērptām meitenēm vidū un tad sekoja pārējie bērni un radinieki. Viņi gāja garām Heroda un Romas pārvaldnieka pilīm. Aiz viņiem palika Antonija cietoksnis. Beidzot, gar augstu mūri pa piecpadsmit pakāpieniem iegāja mājā.
Viņi ataicināja no svētnīcas nopietnu, gados vecāku atraitni, kurai uzticēja Marijas uzraudzīšanu. Kopā ar citām meiteņu audzinātājām atraitne dzīvoja svētnīcas tuvumā, strādāja dažādus sieviešu darbus, audzināja mazās meitenes. Audzinātāju mītnes atradās tālāk no svētnīcas, bet Dievam veltīto jaunavu mītnes bija blakus svētnīcai un no turienes, neviena netraucētas un neredzētas, viņas varēja netraucēti skatīties Svētākajā mītnē.
Nākošā diena pagāja, gatavojoties uz Joahima upuri un uz Marijas uzņemšanu svētnīcā.
Viesnīcā notika lielas svinības un mielasts. Svinību laikā viesnīcā iegāja un atkal no tās izgāja daži leviti un priesteri. Viņi piedalījās maltītē un brinījās par Joahima lielo upuri, bet Joahims, atgādinādams viņiem pirms trim gadiem viņam izdarito pārestību un atceroties lielo Dieva žēlsirdību, pateica, ka viņš kā spēj, tā pateicas Dievam.
Marija ieiet svētnīcā.
Vecāki viņu upurē kalpošanai Dievam.
Zaharijs un pārējie vīrieši jau devās uz svētnīcu. Viņiem sekoja Marija sieviešu un meiteņu pavadībā. Pirmās gāja Anna ar Mariju Heli un viņas meitiņu Mariju Kleofu, tām sekoja Marija, ietērpta gaišzilā kleitiņā ar gaišzilu apmetni, izrotāta ar vainagiem un vītnēm, rokās turot izrotātu sveci.
Viņu bija apmēram divdesmit. Gājienu noslēdza sievietes. No viesnīcas līdz svētnīcai nebija taisna ceļa, tāpēc, ejot apkārt, nācās iet pa vairākām ielām. Gājiens ilga vairāk kā pusstundu.
Vairāki svētnīcas kalpi steidzās atvērt lielos zelta vārtus. Priesteri pa daudziem pakāpieniem ieveda svēto jaunavu caur šiem vārtiem. Te Joahims ar Zahariju satika gājienu un caur priekšnamu pa labi ieveda Mariju lielā zālē, kur priesteri vēlreiz viņai uzstādīja jautājumus, tad pārģērba greznākajā violetajā tērpā.
Tad Joahims un priesteri aizgāja uz Upura vietu. Viņš nostājās altāra priekšā starp diviem priesteriem, kuri viņam pasniedza uguni.
Kad upuris dega, Marija ar bērniem un sievietēm lūdzās sieviešu priekšnamā.
Pēc upurēšanas pie vārtiem novietoja pārnesamo altāri un pie ta novietoja kāpnes ar dažiem pakāpieniem. Priesteru un divu levitu pavadība no dedzināmo upuru pagalma ieradās Zaharijs un Joahims. Leviti nesa rakstāmpiederumus, bet Anna pieveda Mariju pie altāra pakāpieniem. Marija nometās ceļos uz kāpnēm. Joahims un Anna, uzlikuši rokas Marijai uz galvas, pateica vārdus, ar kuriem viņi upurēja savu bērnu Dievam. Abi leviti to pierakstīja. Priesteris, nogriezis viņai matu cirtu, to sadezināja uz uguns, tad uzsedza bērnam brūnu plīvuru. Šīs ceremonijas laikā meitenes dziedāja 44. psalmu: «Eructavit cor meum...», bet priesteris dziedāja 49 psalmu: Deus deorum Dominus; zēni spēlēja.
Tad divi priesteri uzveda svēto Jaunavu pa daudzām kāpnēm uz mūra, kas šķīra svētāko vietu no pārējās svētnīcas. Te viņu iecēla tādā kā nišā, no kurienes varēja redzēt visu svētnīcu. Tur redzēja virkni vīriešu, kuri, kā man likās, ari bija veltīti kalpošanai Dievam. Marijai abās pusēs stāvēja divi priesteri, bet vēl augstāk uz kāpnēm daži lasīja lūgšanas. Otrajā sienas pusē, aiz Marijas stāvēja vecs, svētīgs priesteris.
Tad priesteri veda Mariju pa kāpnēm uz leju. Tur viens priesteris noņēma vainagus no viņas rokām, paņēma sveci un to visu pasniedza pārējām meitenēm, Mariju ieveda cel'ē, kur viņu satikt izgāja sešas svētnīcas jaunavas, viņas audzinātāja Noemija, Lācara mātes māsa, Anna un vēl viena sieviete. Viņas visas kaisīja Marijai zem kājām ziedus. Priesteris nodeva viņām bērnu. Kad beidzās dziedāšana, Marija atvadījās no vecākiem. Joahims bija sevišķi aizkustints. Viņš pacēla meitiņu uz rokām, piespieda pie sirds un caur asarām runāja: «Piemini pie Dieva par manu dvēseli.»
Reizē ar sievietēm, kas kalpoja svētnīcā, un bērniem, Marija iegāja sieviešu dzīvojamā telpā, kas atradās svētnīcas ziemeļpusē. Cellēs varēja nokļūt pa gaiteni un pa vītņu kāpnēm. Lūgšanu celles atradās blakus svētnīcai un vissvētākajai vietai.
Vēl redzēju svinības, kas bija veltītas bērniem, kas novēlēti kalpošanai svētnīcā. Bija sagatavots mielasts. Saskaņā ar ieradumu Marijai vajadzēja iet pie katras skolotājas un katras jaunavas jautāt, vai tās labprāt pieņem viņu savā pulkā. Redzēju ari meiteņu dejas. Nostājušās viena otrai pretī pa pāriem, viņas dejoja, veidojot krastus un citas dejas figūras. Tā nebija jautra lēkāšana, bet lēna šūpošanās, kas atgādināja jūdu kustības lūgšanas laikā.
Vakarā Noemija aizveda Mariju uz viņas celli, no kuras varēja skatīties uz svētnīcu. Te Marija vēl runāja ar Noemiju par biežu celšanos naktī uz lūgšanām, bet Marijai Noemija to neatļāva līdz turpmākajam rīkojumam.
Svētnīcas aizmugurē, mūra sienā vēl bija dažas, ar sieviešu istabām savienotas, istabiņas. Marijas celle atradās vistuvāk svētākajai vietai. No lieveņa, kas veda viņas cellē, paceļot aizkaru, varēja ieiet priekštelpā, kas bija nodalīta no celles ar pusapaļu, vieglu aizslietni.
Pretī ieejai cellē sienā bija ar caurspīdīgu paklāju aizplēsta sprauga, caur kuru varēja paskatīties uz svētnīcu. Šis logs bija ierīkots augstu mūri un pie tā varēja nokļūt pa kāpnēm. Kreisajā celles malā atradās saritināts paklājs, kuru Marija atritināja, ejot gulēt. Sienas iedobumā stāvēja svečturis ar vairākām svecēm. Tur redzēju svēto bērniņu stāvot ceļos uz soliņa un lūdzoties no ruļļiem, kas satīti ap kociņu. Tas bija aizkustinošs skats. Bērniņam bija uzģērbta rupja auduma kleitiņa ar baltām un zilām svītrām un dzelteniem ziediņiem. Cellē atradās ari apaļš galdiņš, uz kura Hanna nolika bļodiņu ar augļiem un mazu krūzīti.
Cienījamu sieviešu uzraudzībā meitenes nodarbojās ar izšūšanu, pagatavoja un tīrīja priestera tērpus un citus svētnīcas piederamus. Viņas lūdzās un apdomāja savās cellēs, no kurām varēja redzēt svētnīcu. Viņu vecāki, atdodami meitenes svētnīcā, novēlēja viņas Dieva gādībai. Kad viņas sasniedza likumā noteikto vecumu, tika izdotas pie vīra, jo izraēlieši savās sirdīs loloja ceribu, ka no tādas, Dievam veltītas, jaunavas piedzims Pestītājs.
Zaharijs saņem solījumu par Jāņa piedzimšanu.
Spožie stari skāra Zahariju un viņš uztraukumā atkāpās un, kā ekstāzē nokrita uz labās altāra malas. Eņģelis viņu pacēla, runāja ar viņu un Zaharijs : atbildēja. Redzēju, ka virs viņa no debesīm parādījās kāpnes, pa kurām divi ļeņģeļi nokāpa un atkal uzkāpa. Viens kaut ko no viņa paņēma, bet otrs ielika viņa sānā zem atpogātā tērpa kaut kādu maziņu, spožu ķermeni. Zaharijs zaudēja valodu. Redzēju, ka neizgājis no svētās vietas, viņš uzrakstīja kaut ko uz tāfelītes un tad to izsūtīja Elizabetei. Tanī laikā arī
Elizabetei bija parādība. Redzēju, ka tauta bija uztraukusies un nemierīga, ka Zaharijs tik ilgi neaiziet no svētās vietas; gribēja jau uzlauzt durvis. Nolicis likuma tāfeles Derības šķirstā, viņš izgāja ārā. Viņam uzstājīgi prasīja, kāpēc viņš tik ilgi uzkavējās svētajā vietā. Viņš gribēja atbildēt, bet nevarēja un ar zīmēm parādīja, ka palicis mēms un tad aizgāja. Viņš bija sirms, gara auguma un ar majestātisku stāju.Reizē ar sievietēm, kas kalpoja svētnīcā, un bērniem, Marija iegāja sieviešu dzīvojamā telpā, kas atradās svētnīcas ziemeļpusē. Cellēs varēja nokļūt pa gaiteni un pa vītņu kāpnēm. Lūgšanu celles atradās blakus svētnīcai un vissvētākajai vietai.
Vēl redzēju svinības, kas bija veltītas bērniem, kas novēlēti kalpošanai svētnīcā. Bija sagatavots mielasts. Saskaņā ar ieradumu Marijai vajadzēja iet pie katras skolotājas un katras jaunavas jautāt, vai tās labprāt pieņem viņu savā pulkā. Redzēju ari meiteņu dejas. Nostājušās viena otrai pretī pa pāriem, viņas dejoja, veidojot krastus un citas dejas figūras. Tā nebija jautra lēkāšana, bet lēna šūpošanās, kas atgādināja jūdu kustības lūgšanas laikā.
Vakarā Noemija aizveda Mariju uz viņas celli, no kuras varēja skatīties uz svētnīcu. Te Marija vēl runāja ar Noemiju par biežu celšanos naktī uz lūgšanām, bet Marijai Noemija to neatļāva līdz turpmākajam rīkojumam.
Svētnīcas aizmugurē, mūra sienā vēl bija dažas, ar sieviešu istabām savienotas, istabiņas. Marijas celle atradās vistuvāk svētākajai vietai. No lieveņa, kas veda viņas cellē, paceļot aizkaru, varēja ieiet priekštelpā, kas bija nodalīta no celles ar pusapaļu, vieglu aizslietni.
Pretī ieejai cellē sienā bija ar caurspīdīgu paklāju aizplēsta sprauga, caur kuru varēja paskatīties uz svētnīcu. Šis logs bija ierīkots augstu mūri un pie tā varēja nokļūt pa kāpnēm. Kreisajā celles malā atradās saritināts paklājs, kuru Marija atritināja, ejot gulēt. Sienas iedobumā stāvēja svečturis ar vairākām svecēm. Tur redzēju svēto bērniņu stāvot ceļos uz soliņa un lūdzoties no ruļļiem, kas satīti ap kociņu. Tas bija aizkustinošs skats. Bērniņam bija uzģērbta rupja auduma kleitiņa ar baltām un zilām svītrām un dzelteniem ziediņiem. Cellē atradās ari apaļš galdiņš, uz kura Hanna nolika bļodiņu ar augļiem un mazu krūzīti.
Cienījamu sieviešu uzraudzībā meitenes nodarbojās ar izšūšanu, pagatavoja un tīrīja priestera tērpus un citus svētnīcas piederamus. Viņas lūdzās un apdomāja savās cellēs, no kurām varēja redzēt svētnīcu. Viņu vecāki, atdodami meitenes svētnīcā, novēlēja viņas Dieva gādībai. Kad viņas sasniedza likumā noteikto vecumu, tika izdotas pie vīra, jo izraēlieši savās sirdīs loloja ceribu, ka no tādas, Dievam veltītas, jaunavas piedzims Pestītājs.
Zaharijs saņem solījumu par Jāņa piedzimšanu.
Redzēju, ka Zaharijs runāja ar Elizabeti, ka tuvojas laiks, kad viņam ir jāiet uz svētnīcu uz upurēšanu, bet ka tur, sakarā ar neauglību, visi uz viņu skatīsies ar nicinājumu. Zaharijs gāja uz svētnīcu divas reizes gadā. Viņš dzīvoja Jutā. Hebronā dzīvoja zemākie, bet Jutā augstākie priesteri, bet Zaharijs bija it kā viņu visu priekšnieks. Kā viņu, tā ari Elizabeti visi cienīja tāpēc, ka viņi bija Ārona pēcteči taisnā līnijā.
Redzēju, kā pie Zaharija viņa mājās sapulcējās apkārtnes iedzīvotāji uz pārrunām. Zaharijs tur mācīja ļaudis, lūdzās kopā ar tiem, it kā gatavojoties kādām svinībām. Runāja tiem par savām skumjām un par kaut ko necerētu.
Redzēju viņu šo cilvēku pavadībā ejot uz Jeruzalemi, kur nācās gaidīt vēl četras dienas, līdz pienāca viņa kārta upurēšanai. Līdz tam laikam viņš lūdzās svētnīcas priekštelpā. Kad pienāca kārta, viņš iegāja svētajā vietā, kas bija vissvētākās vietas priekštelpa. Pacēla aizsegu virs kūpināmā altāra tā ka varēja redzēt debesis. Upurējošo priesteri no pagalma redzēt nevarēja, to aizsedza siena, tikai augšupejošos dūmus. Liekas, ka Zaharijs bija pārējiem priesteriem pateicis, ka viņam ir jāpaliek vienam, jo redzēju, ka tie izgāja no svētās vietas. Zaharijs iegāja vissvētākajā vietā, kur bija tumšs, man liekas, ka viņš tur ienesa likuma tāfeles un nolika uz kūpināmā altāra. Tikko viņš iededzināja kūpināmo upuri, altāra labajā pusē parādījās liels spožums un tajā mirdzoša būtne.
Redzēju, kā pie Zaharija viņa mājās sapulcējās apkārtnes iedzīvotāji uz pārrunām. Zaharijs tur mācīja ļaudis, lūdzās kopā ar tiem, it kā gatavojoties kādām svinībām. Runāja tiem par savām skumjām un par kaut ko necerētu.
Redzēju viņu šo cilvēku pavadībā ejot uz Jeruzalemi, kur nācās gaidīt vēl četras dienas, līdz pienāca viņa kārta upurēšanai. Līdz tam laikam viņš lūdzās svētnīcas priekštelpā. Kad pienāca kārta, viņš iegāja svētajā vietā, kas bija vissvētākās vietas priekštelpa. Pacēla aizsegu virs kūpināmā altāra tā ka varēja redzēt debesis. Upurējošo priesteri no pagalma redzēt nevarēja, to aizsedza siena, tikai augšupejošos dūmus. Liekas, ka Zaharijs bija pārējiem priesteriem pateicis, ka viņam ir jāpaliek vienam, jo redzēju, ka tie izgāja no svētās vietas. Zaharijs iegāja vissvētākajā vietā, kur bija tumšs, man liekas, ka viņš tur ienesa likuma tāfeles un nolika uz kūpināmā altāra. Tikko viņš iededzināja kūpināmo upuri, altāra labajā pusē parādījās liels spožums un tajā mirdzoša būtne.
Spožie stari skāra Zahariju un viņš uztraukumā atkāpās un, kā ekstāzē nokrita uz labās altāra malas. Eņģelis viņu pacēla, runāja ar viņu un Zaharijs : atbildēja. Redzēju, ka virs viņa no debesīm parādījās kāpnes, pa kurām divi ļeņģeļi nokāpa un atkal uzkāpa. Viens kaut ko no viņa paņēma, bet otrs ielika viņa sānā zem atpogātā tērpa kaut kādu maziņu, spožu ķermeni. Zaharijs zaudēja valodu. Redzēju, ka neizgājis no svētās vietas, viņš uzrakstīja kaut ko uz tāfelītes un tad to izsūtīja Elizabetei. Tanī laikā arī
Svētā Jāzepa saderināšanās ar Vissvētāko Jaunavu Mariju.
Starp sešiem brāļiem Jāzeps bija trešais. Viņa vecāki dzivoja lielā mājā Betlēmē, kur kādreiz bija dzimis Dāvids. Taču Jāzepa dzīves laikā no vecās mājas bija palikušas tikai galvenās mūra daļas. Jāzepa tēvu sauca par Jēkabu.
Zēnu dārziņos auga krūmi, kociņi un zāļu augi. Redzēju, ka brāļi bieži nopostīja Jāzepa dārziņu: izrāva kociņus un nomīdīja sējumus. Viņi Jāzepu nicināja, bet viņš to pacietīgi panesa. Kad tikai tie atrada Jāzepu lūdzoties uz ceļiem, viņu nogāza gar zemi.. Brālim viņš neatriebās, bet mierīgi aizgāja meklēt citu, klusāku vietu.
Vecāki nebija apmierināti ar Jāzepu. Viņi gribēja, lai Jāzeps, kas bija tik apdāvināts mācībās, mācītos un gatavotos kādam laicīgam amatam, bet viņam uz to nebija nekādas tieksmes. Kā divpadsmit gadus vecu zēnu viņu bieži redzēju otrā Betlēmes pusē, iepretī grotai, kurā piedzima Kristus Kungs.
Tuvumā dzīvoja arī kāds vecs, trūcīgs galdnieks, kuram Jāzeps palīdzējā darbā un pats iemācījās amatu. Šī māksla viņam ļoti noderēja vēlākajā dzīvē. Arvien vairāk brāļu nīsts, astoņpadsmit gadu vecumā Jāzeps klusu atstāja tēva mājas. Kāds draugs no Betlēmes palīdzēja viņam bēgšanā un atnesa apģērbu. Redzēju viņu Libānā, kur viņš nodarbojās ar galdniecību un dzīvoja trūcīgā ģimenē. Vēlāk redzēju Jāzepu citā vietā - Tanahā. Te dzīvoja kāda turīga ģimene, kurai Jāzeps gatavoja labākas mājlietas. Jāzeps bija dievbijīgs un saticīgs un visi cilvēki viņu mīlēja un ļoti cienīja. Beidzot viņš pārcēlās uz Tiberiadu un strādāja pie kāda namdara, bet dzīvoja viens pats kādā mājā pie ūdeņiem.
Īsi pirms tam, kad viņš tika aicināts uz Jeruzalemi bildināt Mariju, viņam bija nodoms ierīkot pie sava dzīvokļa klusu lūgšanu stūrīti. Šeit viņam parādījās eņģelis un pieteica to nedarīt, jo, tāpat kā kādreiz Ēģiptē patriarhs Jāzeps tādā pašā vecumā tika aicināts par Ēģiptes pārvaldnieku, tā ari tagad Jāzepam tiks uzticēta pestīšanas klēts. Jāzeps savā pazemībā nesaprata eņģeļa vārdus, iegrima atkal lūgšanās. Beidzot tika aicināts uz Jeruzalemi lai saderinātos ar svēto Jaunavu. Reizē ar Mariju no svētnīcas tika atbrīvotas vēl septiņas jaunavas, kam bija nolemts iziet pie vīra. Ari Anna, sakarā ar to, ieradās Jeruzalemē pie Marijas, kura negribēja atstāt svētnīcu, bet viņai tika pateikts,ka noteikti ir jāiet pie vīra
.Redzēju vecu, sirmu priesteri, kurš jau nevarēja staigāt. Viņu ienesa vissvētākajā vietā. Kūpināmā upura laikā viņš sēdot lūdzās no rakstu rullīša, Tad ekstāzē viņa roka nokrita tanī pravieša Jesejas rakstu vietā, kur ir teikts,ka no Jesses saknes izplauks
rīkste. Tad redzēju, ka visi neprecētie Dāvida cilts vīrieši tika saaicināti svētnīcā. Sanāca ļoti daudzi vīrieši, tērpušies svētku drānās. Mariju stādīja tiem priekšā. Aicināto vidū redzēju vienu ļoti dievbijīgu jaunekli no Betlēmes apkārtnes. Viņš karsti lūdza Dievu, lai varētu būt noderīgs pie Mesijas atnākšanas. Marija rūgti raudāja un negribēja nevienu no viņiem par vīru. Tad redzēju, ka virspriesteris katram no viņiem pasniedza zariņu un lika lūgšanu un upura laikā turēt šo zariņu rokās. Kuram zariņš tad uzziedētu, tam jākļūst par Marijas vīru. Bet neviens zariņš neuzziedēja, redzēju, ka priesteri atkal caurskatīja Dāvida cilts sarakstus, meklēdami, vai nav kāds palicis, neieradies. Tā viņi atrada sešus Betlēmes brāļus, no kuriem viens it kā pazudis. Viņi klaušināja un meklēja, kamēr atrada Jāzepa dzīves vietu. Tā atradās sešas jūdzes no Jeruzalemes, pie Samarijas robežas. Tur, kādā nelielā apdzīvotā vietā pie upes, Jāzeps strādāja par palīgu pie kāda galdnieka, bet dzīvoja viens pats citā mājā. Viņam paziņoja, ka jāierodas svētnīcā. Jāzeps ieradās savā labākajā tērpā ģērbies.
rīkste. Tad redzēju, ka visi neprecētie Dāvida cilts vīrieši tika saaicināti svētnīcā. Sanāca ļoti daudzi vīrieši, tērpušies svētku drānās. Mariju stādīja tiem priekšā. Aicināto vidū redzēju vienu ļoti dievbijīgu jaunekli no Betlēmes apkārtnes. Viņš karsti lūdza Dievu, lai varētu būt noderīgs pie Mesijas atnākšanas. Marija rūgti raudāja un negribēja nevienu no viņiem par vīru. Tad redzēju, ka virspriesteris katram no viņiem pasniedza zariņu un lika lūgšanu un upura laikā turēt šo zariņu rokās. Kuram zariņš tad uzziedētu, tam jākļūst par Marijas vīru. Bet neviens zariņš neuzziedēja, redzēju, ka priesteri atkal caurskatīja Dāvida cilts sarakstus, meklēdami, vai nav kāds palicis, neieradies. Tā viņi atrada sešus Betlēmes brāļus, no kuriem viens it kā pazudis. Viņi klaušināja un meklēja, kamēr atrada Jāzepa dzīves vietu. Tā atradās sešas jūdzes no Jeruzalemes, pie Samarijas robežas. Tur, kādā nelielā apdzīvotā vietā pie upes, Jāzeps strādāja par palīgu pie kāda galdnieka, bet dzīvoja viens pats citā mājā. Viņam paziņoja, ka jāierodas svētnīcā. Jāzeps ieradās savā labākajā tērpā ģērbies.
Te viņam iedeva sausu zariņu, bet, kad Jāzeps gribēja to uzlikt uz altāra, tas viņa rokās uzziedēja ar baltiem lilijveidīgiem ziediem. Redzēju spožumu un tanī, virs Jāzepa, Dievu Sv. Garu. Priesteri ieveda Jāzepu istabiņā, kurā atradās Marija. Viņa uzņēma to kā savu vīru.
Laulībām bija jānotiek, pēc mūsu laika rēķina, 23. janvāri. Tās notika Jeruzalemē, pie Siona kalna, kādā mājā, kur bieži tika rīkotas šādas svinības. Pārējās septiņas jaunavas, kas tika atbrīvotas reizē ar Mariju jau bija aizbraukušas uz savām mājām. Viņas visas tika ielūgtas uz svinībām, bet pēc tam pavadīja Mariju līdz Nazaretei, kur Anna Marijai un Jāzepam bija ierīkojusi dzīvojamo māju. Kāzu svinības ilga septiņas vai astoņas dienas.
Anna atnesa Marijai skaistu tērpu, bet Marija bija tik pazemīga, ka pavisam negribēja to uzģērbt.
Pēc laulībām viņas skaistos matus apvija apkārt galvai, noņēma kroni un apsedza galvu ar baltu plīvuru, kas sniedzās līdz jostas vietai, tad virs tā atkal uzlika galvā kroni. Svētajai jaunavai bija dzeltensārti mati un tumšas, skaistā lokā uzacis, ļoti augsta piere, lielas, vienmēr uz leju nolaistas acis ar garām, tumšām skropstām, skaists, taisns, pagarš deguns, cēlas, patīkamas lūpas, : ovāls zods. Viņa bija vidēja auguma un greznajā līgavas tērpā staigāja ļoti vienkārši un nopietni.
Pēc laulībām Jāzeps aizgāja uz Betlēmi nokārtot personīgās darīšanas, bet Marija ar piecpadsmit sievietēm un jaunavām aizgāja uz Annas mājām pie Nazaretes.
 |
| Pirmā gadsimta Nazarete |
Vēlāk redzēju Jāzepu un Mariju Nazaretes mājā. Mājas priekšā, pretī virtuvei Jāzepam bija ierīkota atsevišķa trijstūrveida istabiņa. Viņi abi bija viens pret otru kautrīgi un bailīgi, izturējās mierīgi, lūdzās kopā.
Viņiem nebija nekādas saimniecības, visu viņiem piegādāja Anna. Redzēju, ka Marija vērpa un šuva ar lieliem dūrieniem. Vispāri viņu tērpiem bija ļoti maz sašuvumu, tie sastāvēja no lieliem, atsevišķiem drēbes gabaliem. Gatavoja visvienkāršākos ēdienus, maizi cepa pelnos. Viņi lietoja ari aitu pienu un lielākoties baložu gaļu.
Mājiņa, kuru Anna iekārtoja Nazaretē Jāzepam un Marijai, bija Annas īpašums. No savas mājas pa nomaļām taciņām, neviena neredzēta, Anna varēja nokļūt tur pusstundas laikā.
Viņiem nebija nekādas saimniecības, visu viņiem piegādāja Anna. Redzēju, ka Marija vērpa un šuva ar lieliem dūrieniem. Vispāri viņu tērpiem bija ļoti maz sašuvumu, tie sastāvēja no lieliem, atsevišķiem drēbes gabaliem. Gatavoja visvienkāršākos ēdienus, maizi cepa pelnos. Viņi lietoja ari aitu pienu un lielākoties baložu gaļu.
Mājiņa, kuru Anna iekārtoja Nazaretē Jāzepam un Marijai, bija Annas īpašums. No savas mājas pa nomaļām taciņām, neviena neredzēta, Anna varēja nokļūt tur pusstundas laikā.
 |
| Jaunavas Marijas avots Nazaretē |
Mājiņa atradās ciemata vārtu tuvumā, mājas priekšā bija neliels pagalms, bet turpat tuvumā atradās aka, līdz kurai varēja nokāpt pa dažiem pakāpieniem. Mājiņa atradās pie paša kalna, bet nebija kalnā iebūvēta.
Eņģeļa vēstījums Vissvētākai Jaunavai Marijai.
Redzējumu par eņģeļa sludināšanu redzēju tanī dienā, kad Baznīca svin šos svētkus. Redzēju svēto Jaunavu Nazaretes mājiņā drīz pēc laulībām. Jāzeps bija aizgājis uz Tiberiadu pēc saviem darba rīkiem. Mājās bija Anna ar kalponi un divas jaunavas, kas reize ar Mariju bija svētnīcā. Anna kārtoja māju. Pievakarē viņas visas lūdzās pie apaļa galdiņa un pēc tam ēda salātus. Anna vēl ilgi mājā kaut ko kārtoja, bet svētā Jaunava iegāja savā istabā. Te viņa uzģērba garu, baltu vilnas kleitu ar jostu, bet galvai uzsedza balti dzeltenu plīvuru. Tad ienāca kalpone, iededza daudzžuburu lampu un atkal izgāja. Marija atstūma no sienas nelielu saliekamu galdiņu un nolika to istabas vidū. Kad galdiņš bija sakārtots, Marija nolika tā priekšā mazu, apaļu spilventiņu un nometās uz tā ceļos, atspiedusies ar abām rokām uz galdiņa salika rokas uz krūtīm un ilgi tādā stāvoklī lūdzās. Viņa lūdza pēc pestīšanas un lai ātrāk nāktu apsolītais Ķēniņš, lai viņas lūgšanas ari ņemtu dalību Viņa sūtniecībā. Tad viņa paskatījās uz labo pusi un ieraudzīja spožu jaunekli ar izlaistiem dzelteniem matiem. Tas bija ercenģelis Gabriels. Viņa kājas neskāra grīdu. Slīpā līnijā, pilns gaismas un mirdzuma, viņš nolaidās no augšas Marijas istabiņā.
Eņģelis sāka sarunāties ar Mariju, turēdams rokas paceltas pretī krūtīm un mazliet izplēstas. Redzēju, ka viņa vārdi kā zelta skaņas izgāja no lūpām. Marija viņam atbildēja, nepaceļot acis. Tad eņģelis runāja atkal, bet Marija, it kā uz eņģeļa pavēli, mazliet pacēlusi plīvuru, paskatījās uz viņu un teica: «Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda.»
Vēl man tika parādīts, kāpēc Pestītājs vēlējās palikt deviņus mēnešus mātes miesās, piedzimt kā nevarīgs bērniņš, nevis kā Ādams - pilna attīstībā un paradīzes skaistumā. Iemiesotais Dieva dēls vēlējās svētīt; grēku sabojāto cilvēku ieņemšanu un dzimšanu Marija kļuva Viņa Māte. Pestītājs nenāca agrāk tāpēc, ka Marija bija pirmā un vienīgā bezvainīgi ieņemtā sieviete.
Vēl man tika parādīts, kāpēc Pestītājs vēlējās palikt deviņus mēnešus mātes miesās, piedzimt kā nevarīgs bērniņš, nevis kā Ādams - pilna attīstībā un paradīzes skaistumā. Iemiesotais Dieva dēls vēlējās svētīt; grēku sabojāto cilvēku ieņemšanu un dzimšanu Marija kļuva Viņa Māte. Pestītājs nenāca agrāk tāpēc, ka Marija bija pirmā un vienīgā bezvainīgi ieņemtā sieviete.
Marija apmeklē Elizabeti.
Eņģeļa sludināšana notika vēl pirms Jāzepa atgriešanās no Tiberiadas. Tikko pārnācis, viņš devās ar Mariju ceļojumā uz Hebronu (Juttu). Pēc Jēzus ieņemšanas Marija ļoti gribēja apmeklēt savu radinieci Elizabeti.
Redzējumā Elizabete uzzināja, ka viena no viņas radiniecēm kļūs Pestītāja māte. Viņa domāja par Mariju, ilgojās viņu redzēt un garā zināja, ka Marija atnāk pie viņas. Labajā mājas pusē sagatavoja istabiņu ar sēdekļiem. Stundām ilgi viņa te sēdēja un gaidīja ilgoto, bieži ilgi skatoties, vai tā jau nav redzama. Kad Zaharijs atgriezās no Lieldienu svētkiem, Elizabete tālu aizgāja viņu sagaidīt Jeruzalemes virzienā. Saticis viņu tādā stāvoklī tik tālu no mājām, Zaharijs ļoti uztraucās. Viņu mierinot, Elizabete teica, ka esot ļoti saviļņota un jutos, ka viņas radiniece Marija iet pie viņas. Bet Zaharijam likās neiespējami, ka jaunlaulātā gribētu doties tik tālā ceļojumā. Nākošā rītā atkal redzēju Elizabeti tādā pašā saviļņojumā izejot no mājām un redzēju ari, ka svēta Ģimene tuvojās viņai.
Elizabete bija pusmūža sieviete, gara auguma, mazu, maigu seju. Galva viņai bija apsegta. Marija nebija viņu redzējusi, bet zināja par to tikai pēc nostāstiem. Ieraudzījusi Elizabeti, svētā Jaunava viņu tūlīt pazina un, apsteigusi Jāzepu, steidzās viņu satikt. Kad viņas satikās, sasveicinājās, pasniedzot viena otrai roku, redzēju, ka tanī brīdi no Marijas izplūda gaismas stars, kas ieplūda Elizabetē, bet Elizabete bija neparasti aizkustināta. Paņēmušas viena otru zem rokas, viņas pārgāja pagalmu un mājas durvīs Elizabete vēlreiz sveicināja Mariju. Pa to laiku Jāzeps iegāja vaļējā Zaharija mājas priekšnamā un pazemīgi sveicināja sirmo priesteri. Zaharijam rokās bija tāfelīte, uz kuras viņš rakstīja atbildes Jāzepam.
Marija ar Elizabeti iegāja priekšnamā, te viņas apskāvās un noskūpstīja viena otru. Redzēju, ka viņas abas apstaroja spoža gaisma. Tad, garā pacilāta, Elizabete mazliet atkāpās un, pacēlusi rokas iesaucās: «Tu esi svētīta starp sievietēm un svēts ir tavas miesas auglis. No kurienes man tas, ka mana Kunga māte atnāca pie manis? Jo, lūk, tiklīdz tava sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, bērniņš līksmībā sakustējās manās miesās. Un svētīga tu esi, ticēdama, ka tas piepildīsies, ko Kungs tev sacījis.»
Runādama šos vārdus, Elizabete ieveda Mariju viņai sagatavotā istabiņā un aicināja apsēsties. Līdz tai bija tikai daži soļi. Bet Marija, palaidusi vaļā Elizabetes roku, kuru viņa bija turējusi, sakrustoja rokas uz krūtīm un iedvesmā izteica himnu: «Augsti slavē Kungu mana dvēsele, un mans gars priecājas Dievā, manā Pestītājā, jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību...»
Jāzepu un Zahariju redzēju sarunājoties savā starpā, rakstot uz tāfelītes, viņi runāja par to, cik tuvu ir Mesija. Zaharijs bija gara auguma, patīkams sirmgalvis, priestera tērpā. Viņi sēdēja mājas priekšnamā, kas bija vērsts pret dārzu. Elizabete un Marija sēdēja dārzā uz paklāja zem liela, kupla koka. Viņi ēda augļus un plācenīšus no Jāzepa ceļa kules. Jāzeps gribēja tūlīt doties atpakaļceļā, bet nolēma palikt šeit vēl stoņas dienas. Viņš nezināja, ka Marija ir ieņēmusi Bērnu. Elizabete ar Mariju par to nerunāja.
Nākošajā dienā Zaharijs aizveda Jāzepu uz citu, tālāku dārzu. Zaharijs visur mīlēja kārtību un akurātību. Dārzā auga skaisti augļu koki un krūmi, kas bija pilni ar augļiem.
Mariju un Elizabeti bieži redzēju kopā. Marija palīdzēja saimniecības darbos un gatavoja dažādus apģērbus gaidāmajam bērniņam. Kopā ar Elizabeti izšuva lielu paklāju un palīdzēja nabagiem.
Sabatam sākoties, redzēju, ka Zaharija mājā iededza uguni un svinēja sabaru. Zaharijs, Jāzeps un vēl kādi seši vīrieši, stāvēdami apkārt lādei zem lampas, lūdzās. Uz lādes atradās rakstu loksnes. Viņu galvas bija apsegtas, bet lūdzoties viņi nelocījās tik stipri, kā mūsdienu jūdi, tikai laiku pa laikam nolieca galvu un pacēla rokas uz augšu. Marija, Elizabete un vēl dažas sievietes lūdzās savā nodalījumā blakus lūgšanu vietai.
Pēc sabata redzēju viņus ieturam maltīti. Visi ēda dārzā pie mājas, zem koka. Pēc maltītes, mēnesgaismā Jāzeps devās atpakaļceļā uz Nazareti un Zaharijs viņu pavadīja. Aizejot, abi atsveicinājās no Marijas un Elizabetes, pieglaužot tās pie krūtīm. Nekad neredzēju viņus skūpstoties. Šķīrās jauki un mierīgi. Abas sievietes viņus mazu ceļa gabaliņu pavadīja.
Svētā Jaunava palika pie Elizabetes trīs mēnešus, līdz Jāņa piedzimšanai, bet pirms-apgraizīšanas atgriezās Nazaretē. Jāzeps līdz pusceļam gāja viņu satikt un saticis redzēja, ka viņa ir svētīgā stāvoklī, tomēr neteica ne vārda.
Viņš cīnījās ar šaubām. Marija bija to paredzējusi. Viņa bija nopietna un domīga, kas vēl pavairoja Jāzeps nemieru. Pārnākusi Nazaretē, Marija aizgāja pie diakona Parmenasa vecākiem un tur ciemojās vairākas dienas. Jāzepa nemiers nonāca tik tālu, ka, Marijai mājās pārnākot, viņš nolēma bēgt.
Tad parādījās eņģelis un vinu iepriecināja.
