Bērnu slepkavošana Jeruzālemē

Nedaudz no  svētīgās Annas Katrīnas Emmerihas un Klemensa Brentano piezīmēm.

NEVAINĪGO BĒRNU SLEPKAVOŠANA.

Redzēdams, ka karaļi neatgriežas, Herods nodomāja, ka viņi Jēzu neatrada un ar to visa lieta noklusa. Bet tad Herodam tika paziņots Simeona un Annas pravietojums, Jēzus upurēšanas laikā, un valdnieks sāka atkal uztraukties. Viņš bija tikpat uztraukts, kā toreiz,  kad karaļi jautāja Herodam, par  jaundzimušo Jūdu karali.

Es redzēju, kā viņš apspriedās ar daudziem rakstu mācītājiem. Viņi ilgi atradās Heroda cietoksnī, lasot un pētot rakstu ruļļus.

Herods neko nebija aizmirsis un slepenībā turpināja meklēt jaunpiedzimušo Jēzu.

Pēc tam viņš pavēlēja sasaukt vīrus lielajā pils pagalmā, tos apbruņot un ietērpt kareivju formās.  

Viņš, izmantodams dažādus ieganstus, dažādās vietās, Jeruzālemes apkārtnē, -  pie Gilgalas, Betlēmes un Hebronas novietoja karavīrus, un pavēlēja tiem izpētīt, šajā laikā, dzimušo bērnu skaitu, un arī, lai vēlāk nodrošinātu, bērnu aizvešanu uz Jeruzalemi, un pēc bērnu slepkavošanas, nodrošinātu kārtību, lai neizceltos dumpis.

Kareivji, šajās vietās, atradās, iespējams, trīs ceturtās daļas gada (ap 9 mēneši). Tā kā viņi nekur nevarēja Jēzu atrast, tika nolemts nokaut visus bērnus līdz divu gadu vecumam. Hērods šajā laikā atradās Romā, un drīz pēc viņa atgriešanās arī notika bērnu slepkavošana. (varbūt viņa domāja  ka, Heroda dēls Antipatra bija Romā, un pēc viņa atgriešanās notika bērnu slepkavošana?).

Jānim Kristītājam bija divi gadi , kad tas viss notika, un viņš no jauna tika savu vecāku paslēpts.

Heroda pacietībai pienāca gals, un viņš izdeva pavēli, ka sievietēm , ar puisēniem, līdz divi gadi vecumam, steidzīgi, ir jāierodas pie tiesnešiem. Elizabete, eņģeļa brīdināta, ar mazo Jāni bēga atpakaļ uz tuksnesi.

Īsi, pirms aiziešanas no Heliopoles, eņģelis pasludināja Marijai par Betlēmes bērniņu nogalināšanu. Marija un Jāzeps ļoti noskuma par šo ziņu, bet  bērniņš Jēzus, kas bija jau pusotru gadu vecs un prata staigāt, - visu dienu raudāja.

Māsa Emmerih dalījās ar šo redzējumu 1821 gada 8 martā, tā kā tā, ir, uz Ēģipti bēgšanas, sezona, bet turpināja apmēram pēc gada:

Šodien pēc pusdienas es redzēju, kad uz Jeruzalemi steidzās mātes ar puisēniem, līdz divu gadu vecumam, viņas nāca no Hebronas, Betlēmes un no citām vietām, kur Herods bija izsūtījis kareivjus, un  no kurienes to priekšnieki izdeva pavēli ierasties Jeruzalemē. Citas sievietes, pat no Arābijas pierobežas, veda savus bērnus uz Jeruzalemi, daudzas mēroja vairāk kā dienas gājuma attālumu. Lielās grupās šīs sievi­etes tuvojās pilsētai,  vairākām  no viņām bija līdzi pat divi bērni, un tās brauca uz ēzeļiem. Bērniņi  bija apģērbti skaisti izrotātās drēbītēs.  Neparedzēdami ļaunu, cilvēki priecājās un domāja, ka saņems kādas dāvanas.

Kad viņi ieradās Jerusālemē sievietes ar bērniem ieveda lielā ēkā, bet vīrus aizsūtīja projām. Ēka, kurā sadzina mātes ar bērniem, atradās netālu no tās vietas, kur vēlāk dzīvoja Pilāts. Ēkai apkārt bija tik biezas mūra sienas, ka tām cauri neko nevarēja dzirdēt, kas iekšā notika. Cauri divkāršam mūrim stipri vārti veda plašā pagalmā, kuru no trim pusēm ieslēdza nami. Celtnes pa abām pusēm bija vienstāvu, bet centrālā ēka, kura līdzinājās vecai  neapdzīvotai sinagogai, bija divstāvu. No visām trim ēkām durvis veda uz pagalmu.  Centrālai ēkai vajadzēja būt tiesas namam,  jo varēja redzēt, pagalmā stāvošus akmens bluķus, resnas virves ar dzelzs ķēdēm un kokus. Koku galotnes sasēja kopā un tad atļāva tām celties. Tādā veidā notiesātos pārplēsa pušu.

Pāri pagalmam mātes ieveda abos sānu namos un tur ieslēdza. Es sākumā domāju, kad tās bija slimnīcas vai viesnīcas ēkas. Tagad vi­ņas saprata, ka tām ir atņemta brīvība un baigā nojautā sāka raudāt un vai­manāt. Baiļu nojautu pārņemtas tās negulēja visu nakti.

Nākošās dienas, 9 marta pēcpusdienā es skatīju šausmīgas ainas.  Es redzēju, kā notika bērnu noslepkavošana.

Lielā, divstāvu ēka, bija slēgta tiesas lēmuma pieņemšanai, šā nama pirmajā stāvā, atradās liela zāle, līdzīga cietumam vai ieslodzīto pagaidu aizturēšanas vietai, otrajā stāvā arī atradās zāle, kuru logi izgāja uz pagalmu. Šajā zālē bija sapulcējušies tiesneši, kuru priekšā, uz galda atradās tiesas protokolu vīstokļi. Ari Herods bija starp  viņiem. Ar karaļa kroni galvā, sarkanā apmetnī ar baltu oderi un melnām apmalēm, viņš stāvēja pie loga vīru ielenkts,  raugoties, kā notiek bērnu nogalināšana.   

       Mātes ar bērniem no blakus mājām, iesauca pa vienai, un ieveda zālē, kurš atradās zem tiesas zāles, šeit ka­ravīri atņēma bērnus un nesa, caur vārtiem, pagalmā, kur stāvēja kādi divdesmit ar zobe­niem un durkļiem bruņoti bendes. Kuru pienākums, bija pārgriezt bērniņu kak­lus un caurdurt sirdis. Daži bērniņi bija vēl tikai autiņos, dažiem jau bija krekliņi un kleitiņas. Apģērbu bendes nenēma, bet, caurdūruši tiem kaklu un sirdi, paņēma bērniņus aiz rociņas vai kājiņas un svieda vienā kaudzē. Tas bija drausmīgs skats!

 Mātes tajā laikā  atradās lielajā zālē, kur tās sadzina karavīri. Un, kad viņas saprata kāds liktenis sagaida viņu bērnus, iesāka skaļi vaimanāt, izmisumā rāva matus no galvas, un viena otru bēdās apkampdamas raudāja. Un beidzot tā saspiedās kopā, ka tikko varēja pakustēties. Kā liekas, bērnu slepkavošana ilga līdz vakaram.

 Noga­linātos bērnus sasvieda vienā lielā bedrē pagalmā un apraka ar zemi. Mātes, ar sasietām rokām, karavīri naktī nogādāja atpakaļ viņu dzīves vietās.

Nokauto bērniņu skaitu man atklāja un šis skaitlis skanēja, kā man liekas, «ducen». Tos ilgi skaitīju kamēr iznāca kopsummā septiņi simti septiņi vai septiņsimt septiņpadsmit.

 Pilāta laikā bērniņu nogalināšanas vietā atradās uz nāvi no­tiesāto soda vieta. Tad tiesas pagalms izskatījās citādi. Pēc Kristus nāves bēr­niņu kaps iegrima dziļāk un redzēju, ka viņu dvēseles cēlās un aizgāja no tu­rienes projām.